Kapēc ētika ir svarīga?
ĒTIKAS MĒRĶIS
Visa Ētikas būtība – pilnīgais tās eksistences un funkcionēšanas iemesls – ir vienkārši šis papildus rīks, kas nepieciešams, lai kļūtu iespējama Saentoloģijas tehnoloģijas pielietošana. Cilvēkam nav šāda mērķa attiecībā uz viņa likumu vai viņa „taisnīgumu”. Viņa nolūks ir apspiest tos, kuri viņam rada grūtības. Tā tas nav ar Saentoloģijas Ētiku, kuras mērķis, kā minēts iepriekš, padara to par ārkārtīgi veiksmīgu darbību. Protams, Cilvēkam ir spēcīga reaktīvā reakcija uz kaut ko, ko viņš sauc par taisnīgumu – vai ko viņš, smiedamies, vispār uzskata par taisnīgumu. Taču Cilvēkam nav izpratnes, ar ko pamatot nevienu no soda aktiem, kurus viņš uzņemas īstenot, un patiesībā viņam vispār nav īstas taisnīguma sistēmas, jo tai nav gala produkta. Vienīgais tās rezultāts – ja to vispār tā var nosaukt – ir sodīšana. Tas, ka šāds taisnīgums nesakārto sabiedrību, ir acīmredzami. Vietām tas var dot kādu labumu, taču pasaules noziedzības statistika pieaug daudz straujāk nekā iedzīvotāju skaits. Es nesen runāju ar cilvēkiem, kuri vada pasaulē visprofesionālāko policijas dienestu, un viņi bija pilnīgā apātijā. Viņi vēlējās vienkārši apgulties un padoties. Jo tam, ko viņi dara, nav īsta rezultāta. Vēl ļaunāk – disciplinārie mehānismi, kas mūsdienās tiek izmantoti uz Zemes, nespēj neko citu kā tikai vēl vairāk pasliktināt indivīdu stāvokli. Kad šajā līnijā tiek ieviesta patiesa Ētikas sistēma, tā saskaras ar daudzu cilvēku aberācijām. Viņi REAĢĒ. Un ir ļoti interesants fakts – ka lielākā daļa cilvēku Saentoloģijā šodien atbalsta patiesi ētisku likumību un Ētikās darbības un ir maz tādu, kuri ir pret to, jo viņi redz, ka tas padara lietas pareizas. Viņi redz, ka tas rezultējas labākā apmācībā, precīzākā tehnoloģijas pielietošanā, efektīvākā organizācijā un vispārējā spējā turēt stingrāku tvērienu uz tēmām, kuras Saentoloģija risina, vienlaikus samazinot iespējas šo tēmu ļaunprātīgai izmantošanai. Mēs patiesībā šeit esam tikai, lai palīdzētu cilvēkiem palīdzēt pašiem sev uzlabot savu stāvokli un dzīves apstākļus. Tā ir mūsu kopējā darbība. Kā šis papildus rīks, kas visu padara iespējamu, Saentoloģijas Ētikas sistēma ir ārkārtīgi veiksmīga.
ANTISABIEDRISKAIS PERSONĪBAS TIPS – ANTISAENTOLOGS
Pastāv noteiktas īpašības un mentālas attieksmes, kas izraisa to, ka aptuveni 20% no cilvēces populācijas agresīvi pretojas jebkurām uzlabojuma darbībām vai grupām, kuras cenšas celt sabiedrības stāvokli. Šādus indivīdus pazīst kā antisabiedriskas personības. Kad valsts tiesiskā vai politiskā struktūra kļūst labvēlīga šāda tipa personībām un ļauj tām ieņemt uzticības pozīcijas, tad visas civilizējošās sabiedriskās struktūras tiek apspiestas, un rezultātā iestājas barbariānisms ar augstu noziedzības līmeni un ekonomisko spiedienu. Noziegumus un noziedzīgu rīcību regulāri uztur antisabiedriskas personības. Institucionālo iestāžu iemītnieki bieži vien var izsekot savas problēmas sākumu tiešam kontaktam ar šāda veida indivīdiem. Tāpēc valdības, policijas un garīgās veselības jomās (pieminot tikai dažas) ir ārkārtīgi svarīgi identificēt un izolēt šos personības tipus, lai aizsargātu sabiedrību un indivīdus no destruktīvajām sekām, kas rodas, ja šādiem cilvēkiem tiek dota brīva iespēja kaitēt citiem. Tā kā tie veido tikai 20% no populācijas, un tikai 2½% no šiem 20% ir patiesi bīstami, mēs redzam, ka ar nelielu, bet mērķtiecīgu piepūli mēs varam ievērojami uzlabot sabiedrības stāvokli. Labi zināmi – pat spīdoši – šāda personības tipa piemēri ir, protams, Napoleons un Hitlers. Džons Dillingers, "Pretty Boy" Floids, Kristijs un citi slaveni noziedznieki arī ir klasiskas antisabiedriskas personības. Taču, raugoties uz šādiem spilgtiem vēsturiskajiem tēliem, mēs bieži vien nepamanām mazāk redzamus piemērus un neapzināmies, ka šādas personības ir klātesošas mūsdienu dzīvē – bieži vien nemanītas, bet ļoti izplatītas. Kad tiek analizēti neveiksmīgi uzņēmumi, gandrīz vienmēr tiek atklāts, ka to rindās aktīvi darbojas kāda antisabiedriska personība. Ģimenēs, kuras izjūk, bieži vien viens no partneriem demonstrē tieši šādu personības tipu. Dzīves jomās, kurās vērojama degradācija, sabrukums vai hroniskas problēmas, rūpīgs, apmācīts novērotājs varēs atpazīt vienu vai vairākas šādas personības darbībā. Tā kā 80% no mums cenšas sadzīvot un virzīties uz priekšu, bet 20% mēģina to novērst, mūsu dzīve kļūtu daudz vieglāka, ja mēs būtu labi informēti par šīs personības izpausmes pazīmēm. Tādējādi mēs varētu to atpazīt un izvairīties no daudzām neveiksmēm un sirdssāpēm. Tāpēc ir ļoti būtiski izpētīt un dokumentēt antisabiedriskās personības īpašības. Ņemot vērā, ka šī personība ietekmē daudzu cilvēku ikdienas dzīvi, jebkuram cienīgam cilvēkam ir vērts gūt izpratni par šo tēmu.
PAZĪMES
Antisabiedriskajai personībai piemīt šādas pazīmes: Viņš vai viņa runā tikai ļoti vispārīgos apgalvojumos. “Viņi saka…”, “Visi domā…”, “Ikviens zina…” – šāda veida izteicieni tiek pastāvīgi lietoti, īpaši, kad tiek izplatītas baumas. Kad tiek uzdots jautājums “Kas ir šie ‘visi’?”, parasti atklājas, ka tas nāk no viena avota, un no šī viena avota antisabiedriskā persona ir izveidojusi ilūziju, ka tā ir vispārējā sabiedrības domāšana. Tas viņiem ir dabiski, jo visa sabiedrība viņiem šķiet kā viena milzīga, naidīga vispārinājuma masa, kas vērsta pret viņiem personīgi. Šāda persona darbojas galvenokārt ar sliktām ziņām, kritiku, naidīgām piezīmēm, invalīdēšanu un vispārēju apspiešanu. Tādi vārdi kā “tenkotājs”, “ļaunu vēsti nesējs” vai “baumotājs” agrāk raksturoja šādus cilvēkus. Ir ievērojams, ka šādas personas nekad neizplata labas ziņas vai komplimentus. Antisabiedriskā personība, pārraidot saziņu vai ziņu, to izkropļo uz sliktu pusi. Labas ziņas tiek apstādinātas, bet sliktas ziņas – bieži vien pārspīlētas – tiek izplatītas. Šī persona arī izliekas, ka nodod “sliktas ziņas”, kas patiesībā ir izdomātas. Raksturīgi un skumji ir tas, ka antisabiedriskā personība nereaģē uz ārstēšanu, izglītošanu vai psihoterapiju. Apkārt šādai personībai bieži atrodami iebiedēti vai slimīgi draugi un tuvinieki, kuri, ja arī nav pilnīgi sajukuši prātā, tomēr dzīvē uzvedas nepilnvērtīgi, neveiksmīgi, neefektīvi. Šādas personas rada problēmas citiem. Ja tiek ārstēts vai izglītots šādas antisabiedriskās personības tuvumā esošs cilvēks, viņa uzlabojumi nav noturīgi – viņš ātri atkrīt vai zaudē ieguvumus, jo ir pakļauts apspiedošai ietekmei. Arī fiziskas ārstēšanas gadījumā šie tuvumā esošie cilvēki neatveseļojas kā paredzēts, viņu atveseļošanās ir slikta vai pasliktinās. Nav nekādas jēgas ārstēt, palīdzēt vai apmācīt šādus cilvēkus, kamēr viņi atrodas antisabiedriskas ietekmes ietekmē. Lielākā daļa garīgi slimo ir saslimuši tieši šādu antisabiedrisko savienojumu dēļ un nespēj atveseļoties, kamēr šī ietekme turpinās. Netaisnīgi bieži mēs nesastopam pašu antisabiedrisko personību iestādēs – tās vietā tur atrodas viņa “draugi” vai ģimenes locekļi. Antisabiedriskā personība regulāri izvēlas nepareizu mērķi. Ja riepa pārdurta ar naglu – viņš lamā draugu. Ja kaimiņam radio pārāk skaļš – viņš iesper kaķim. Ja A ir acīmredzams cēlonis, tad antisabiedriskā personība vienmēr vainos B, C vai D. Antisabiedriskā personība nespēj pabeigt darbības ciklu – viņus ieskauj nepabeigti projekti. Daudzi šādi indivīdi bez pretestības atzīstas pat visšokējošākajos noziegumos, kad spiesti to darīt, bet viņiem pilnībā trūkst atbildības sajūtas. Viņu rīcība nav saistīta ar pašu izvēli – “lietas vienkārši notika”. Viņiem trūkst izpratnes par pareizu cēloņsakarību un viņi nespēj izjust nožēlu vai kaunu par izdarīto. Antisabiedriskā personība atbalsta tikai destruktīvas grupas un dusmās uzbrūk jebkurai konstruktīvai vai uzlabojošai grupai. Šāda personība akceptē tikai iznīcinošas darbības un cīnās pret jebkādām konstruktīvām vai palīdzības sniegšanas aktivitātēm. Mākslinieks bieži tiek pakļauts antisabiedriskas personības uzmanībai – viņi viņa radošumā saskata kaut ko, kas “jāiznīcina”, un slepus, izliekoties par draugu, to arī mēģina darīt. Palīdzība citiem antisabiedriskajai personībai šķiet neciešama – tā gandrīz noved viņu neprātā. Savukārt aktivitātes, kas iznīcina aiz “palīdzības” izkārtnes, tiek pilnībā atbalstītas. Antisabiedriskajai personībai ir kropla īpašuma izpratne – viņa uzskata, ka doma, ka kāds kaut ko pieder, ir izdomājums, lai apmuļķotu citus. Viņu pārliecība: nekas nekad nav patiesi piederīgs.
PAMATA CĒLONIS
Pamatpa-CĒLONIS, kāpēc antisabiedriskā personība uzvedas tā, kā viņa uzvedas, ir slēpts šausmās no citiem cilvēkiem. Šādai personībai ikviens cits cilvēks ir ienaidnieks – ienaidnieks, kurš ir jāiznīcina, atklāti vai slepeni. Šīs personas fiksācija ir, ka izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai izdodas “turēt citus zemāk” vai “paturēt cilvēkus nezināšanā”. Ja kāds apsolītu palīdzēt citiem kļūt spēcīgākiem vai gudrākiem, antisabiedriskā personība piedzīvotu galēju panikas un personisku apdraudējuma sajūtu. Viņi spriež, ka, ja viņiem jau tagad ir tik daudz problēmu, kamēr apkārtējie ir vāji vai stulbi, tad viņi pilnībā iet bojā, ja kāds kļūtu spēcīgs vai apgaismots. Šāda persona neuzticas nevienam tik ļoti, ka tā robežojas ar teroru. Šī neuzticēšanās parasti ir maskēta un neizrādīta. Kad šāda personība sajūk prātā, viņas pasaule kļūst pilna ar marsiešiem vai FIB aģentiem, un ikviens satiktais cilvēks viņai šķiet kāds no viņiem. Taču vairums šādu personību ārēji neizrāda neprāta pazīmes. Viņi šķiet pilnīgi racionāli un var būt ļoti pārliecinoši. Tomēr iepriekšējā sarakstā minētās pazīmes ir lietas, kuras šī personība nekad nespēj pamanīt sevī pašā. Tas ir tik patiesi, ka ja tu domā, ka atpazini sevi kādā no šīm pazīmēm, tad tu noteikti neesi antisabiedrisks. Paškritika ir greznība, ko antisabiedriskā personība nevar atļauties. Viņiem jābūt PAREIZIEM, jo viņi savas uztveres līmenī atrodas pastāvīgās briesmās. Ja tu viņam vai viņai pierādītu kļūdu, tu pat varētu izraisīt nopietnu fizisku vai psihisku sabrukumu. Tikai saprātīgs un līdzsvarots cilvēks cenšas labot savu uzvedību.
ATVIEGLOJUMS
Ja tu, veicot pareizu izpēti un atklāsmi, izravētu no savas pagātnes antisabiedriskās personības, kuras esi pazinis, un pēc tam atslēgtos no tām, tu, iespējams, piedzīvotu milzīgu atvieglojumu. Līdzīgi – ja sabiedrība atzītu šāda tipa personību kā slimu būtni, līdzīgi kā šodien tiek izolēti cilvēki ar bakām, būtu iespējama gan sociāla, gan ekonomiska atveseļošanās. Situācija diez vai ievērojami uzlabosies, kamēr 20% populācijas tiek atļauts dominēt un kaitēt pārējo 80% dzīvei un centieniem. Tāpat kā vairākuma vara ir mūsdienu politiskais princips, arī vairākuma saprāts būtu jārealizē mūsu ikdienas dzīvē bez sociāli nelīdzsvaroto indivīdu iejaukšanās un posta. Skumji ir tas, ka šīs personības neļauj sev palīdzēt un nerēģē uz palīdzību, pat ja tā tiktu piedāvāta. Izpratne un spēja atpazīt šādas personības varētu nest sabiedrībā un mūsu dzīvēs būtiskas pārmaiņas.
SOCIĀLĀ PERSONĪBA
Cilvēks savās trauksmēs ir pakļauts "raganu medību" tendencēm. Viss, kas nepieciešams – ir apzīmēt, piemēram, "cilvēkus melnās cepurēs" par ļaundariem, un var sākties šo cilvēku masveida iznīcināšana. Šī cilvēciskā īpašība padara antisociālajai personībai iespēju ļoti vienkārši radīt haotisku vai bīstamu vidi. Cilvēks savā dabiskajā stāvoklī nav nedz drosmīgs, nedz mierīgs. Taču tas nenozīmē, ka viņš ir ļauns. Pat antisociālā personība, savā sagrozītajā uztverē, ir pilnīgi pārliecināta, ka rīkojas sabiedrības labā un bieži redz sevi kā vienīgo labo cilvēku apkārt, kurš visu dara citu labā – vienīgā kļūda viņas loģikā ir tā, ka, ja viņa iznīcina visus pārējos, tad nav neviena, ko pasargāt no iedomātiem ļaunumiem. Tā kā Cilvēks nav dabiski ne mierīgs, ne drosmīgs, ikviens līdz zināmam līmenim mēdz būt piesardzīgs pret bīstamām personām, un tā var sākties raganu medības. Tāpēc ir vēl svarīgāk identificēt sociālo personību nekā antisociālo. Tas ļauj izvairīties no nevainīgu cilvēku sodīšanas aiz aizspriedumiem vai īslaicīgas nepatikas dēļ. Sociālo personību visvienkāršāk var definēt, to salīdzinot ar tās pretmetu – antisociālo personību. Šāds salīdzinājums ir vienkāršs, un nevienam testam nekad nevajadzētu identificēt tikai antisociālos – tajā ir jāatklājas gan augšējiem, gan apakšējiem cilvēka darbības līmeņiem. Tests, kurš identificē tikai antisociālās personības, nespējot noteikt sociālās, būtu pats par sevi suppressīvs tests. Tas būtu kā atbildēt "Jā" vai "Nē" uz jautājumu: "Vai tu vēl joprojām sit savu sievu?" – ikviens tiktu atzīts par vainīgu. Tas varbūt derēja inkvizīcijas laikos, bet neder mūsdienu vajadzībām. Tā kā sabiedrība eksistē, attīstās un dzīvo tikai caur sociālo personību pūlēm, mums tās ir jāspēj atpazīt – nevis antisociālās personības, bet tieši sociālās ir vērtīgie cilvēki, kuriem ir jāpiešķir tiesības un brīvība. Antisociālā personība tiek identificēta un kontrolēta tikai ar mērķi aizsargāt un atbalstīt sociālās personības. Visi vairākuma principi, civilizācijas centieni un pat cilvēce sabruks, ja mēs nespēsim identificēt un neitralizēt antisociālās personības, un vienlaikus atbalstīt un stiprināt sociālās personības. Pats jēdziens "sabiedrība" nozīmē sociālu rīcību – bez tās sabiedrības vienkārši nav; ir tikai barbarisms, kurā visi cilvēki, gan labi, gan slikti, ir apdraudēti. Bīstamākais ir tas, kad tiek atklātas kaitējošās īpašības, antisociālās personības sāk piemērot tās uz nevainīgajiem, lai viņus vajātu un iznīcinātu. Katras lielas civilizācijas beigu dziesma tiek spēlēta ar bultām, cirvjiem un lodēm, kuras antisociālās personības izmanto, lai nogalinātu pēdējos taisnīgos cilvēkus. Valsts pārvalde kļūst bīstama tikai tad, kad to var izmantot antisociālās personības. Rezultātā notiek sociālo personību iznīcināšana, kā tas redzams Ēģiptē, Babilonā, Romā, Padomju Krievijā vai Rietumos. Tu ievērosi, ka inteliģence nav kritērijs antisociālajai personībai – viņi var būt gan gudri, gan dumji, gan viduvēji. Līdz ar to pat ļoti gudras antisociālās personības var sasniegt valsts līmeņa amatus. Svarīgums vai vēlme pacelties pāri citiem arī nav izšķiroši rādītāji. Kad viņi kļūst svarīgi vai iegūst varu, viņu postīgās sekas kļūst redzamas, taču viņi tikpat labi var būt arī niecīgas figūras vai ieņemt zemas pozīcijas, nevēloties neko vairāk. Tāpēc tikai 12 antisociālās īpašības – un to pretējās 12 sociālās īpašības – ir vienīgie patiesie kritēriji, lai identificētu šīs personības. Antisociālo personību nevar godīgi identificēt, ja tajā pašā izpētē netiek ņemtas vērā arī personas pozitīvās īpašības. Ikviens cilvēks stresa apstākļos var izrādīt īslaicīgu antisociālu uzvedību. Tas viņu vēl nepadara par antisociālu personību. Patiesi antisociālajai personībai piemīt vairums antisociālo īpašību. Sociālajai – vairums sociālo. Tādējādi ir nepieciešams vērtēt gan labo, gan slikto, lai godīgi un objektīvi noteiktu, ar kādu personības tipu ir darīšana. Vislabākā pieeja ir balstīties uz plašiem novērojumiem un pierādījumiem. Daži izolēti gadījumi neko neizsaka. Ir jāanalizē visas 12 sociālās un 12 antisociālās īpašības, un lēmums jāpieņem, balstoties uz faktiem, nevis viedokļiem.
12 sociālās personības īpašības
Sociālā personība ir konkrēta, aprakstot situācijas. Viņš saka, piemēram: “Džo Džonss teica...” vai “Avīze The Star ziņoja...”, un, ja iespējams, norāda informācijas avotus. Viņš var lietot vispārīgus apzīmējumus kā “cilvēki” vai “viņi”, bet reti to dara, lai izplatītu satraucošas vai trauksmainas ziņas. Sociālā personība ir entuziasma pilna izplatīt labas ziņas un atturīga, kad runa ir par sliktajām. Viņš bieži pat nepūlas nodot tālāk kritiku, ja tā nav būtiska. Viņš drīzāk izvēlas iedrošināt, nevis kritizēt. Sociālā personība nodod informāciju, to būtiski nemainot, un, ja kaut ko izlaiž, tad parasti negatīvo. Viņš nevēlas sāpināt citu jūtas. Dažkārt viņš pat kļūdaini aiztur nepatīkamas ziņas vai pavēles, lai netraumētu citus. Ārstēšana, pārmaiņas un psihoterapija, īpaši vieglā formā, darbojas ļoti labi uz sociālo personību. Kamēr antisociālie reizēm apsola mainīties, bet to nedara, sociālā personība var mainīties un uzlaboties viegli. Pietiek norādīt uz nevēlamu rīcību, un sociālā personība to var pilnībā mainīt uz labo pusi. Sociālajām personībām nav vajadzīgi kriminālkodeksi vai vardarbīgi sodi, lai regulētu viņu uzvedību. Sociālās personības draugi un paziņas mēdz būt veseli, laimīgi un ar labu morāli. Pat tikai viņa klātbūtne var uzlabot citu veselību vai dzīves apstākļus. Kad slimo, sociālā personība atveseļojas paredzamā veidā un ir atvērta veiksmīgai ārstēšanai. Sociālā personība parasti izvēlas pareizo mērķi, ko labot. Ja ritenim ir caurums, viņš salabo riepu, nevis izdauza vējstiklu. Mehānikā viņš spēj lietas salabot, nevis sabojāt. Sociālā personība cenšas pabeigt iesāktās darbības. Ja iespējams, viņš noved ciklu līdz galam. Sociālā personība kaunas par saviem pārkāpumiem un nelabprāt tos atzīst. Viņš uzņemas atbildību par savām kļūdām. Sociālā personība atbalsta radošas, uzlabojumus nesošas grupas un iebilst pret destruktīvām. Viņš pretojas kaitējošām darbībām un palīdz lietām, kas uzlabo dzīvi. Viņš palīdz citiem un pretojas rīcībām, kas kaitē citiem. Viņam īpašums ir svēts – tā zādzība vai ļaunprātīga izmantošana tiek nosodīta vai novērsta.